Kilimandžāro 5895 m – grūtākā fotografēšana manā dzīvē
 | Kāpiens uz Kilimandžāro virsotni Uhuru Peak (5895 m) 2022. gada janvārī: 11 cilvēki, virsotnē tikai 3. Fotografēju un filmēju visu gājienu, arī ar dronu – kalnu slimība, skābekļa balons un reindžers ar Kalašņikovu. |
Ceļš uz Āfrikas jumtu
Galvenie fakti
- Kalns: Kilimandžāro, Tanzānija – Uhuru Peak, 5895 m, Āfrikas augstākais punkts
- Laiks: 3.–11. janvāris 2022
- Grupa: 11 cilvēki no Latvijas – virsotni sasniedza tikai 3
- Mans uzdevums: fotografēt un filmēt visu gājienu, arī no gaisa ar dronu (DJI Mavic 3, ar oficiālu filmēšanas atļauju)
- Rakstā: treileris, drona video un stāsts par reindžeru ar Kalašņikova automātu
Kilimandžāro – Āfrikas augstākais kalns un pasaulē augstākais brīvi stāvošais kalns. 2022. gada janvārī mēs devāmies uz tā virsotni Uhuru Peak (5895 m) – 11 cilvēki no Latvijas. Virsotni sasniedza tikai trīs. Mans uzdevums bija ne tikai uzkāpt, bet arī visu gājienu nofotografēt un nofilmēt – no zemes un no gaisa ar dronu. Tas bija grūtākais pārbaudījums un grūtākā fotografēšana manā dzīvē.
Video: mūsu ceļš uz Kilimandžāro
Treileris – minūte no deviņām dienām kalnā:
Gads gatavošanās
Šim gājienam gatavojos veselu gadu. Treniņi, peldēšana, skriešana, treniņi ar skābekļa ierobežošanas masku, staigāšana ar papildu svara vesti, kāpšana pa trepēm – stāvu pēc stāva, atkal un atkal. Biju pārliecināts, ka esmu gatavs.
Kalns parādīja, ka pret augstumu var sagatavot muskuļus, bet ne vienmēr – organismu. Kalnu slimība neskatās, cik kilometru esi noskrējis.
Fotografēt kalnā: vienmēr priekšā grupai
Lai nofotografētu grupu, kas nāk pret tevi, tev ir jābūt priekšā. Tāpēc visu ceļu mans ritms bija citāds nekā pārējiem: apdzīt grupu, uzskriet uz priekšu, nofotografēt, nofilmēt, palaist dronu, nosēdināt to, sakravāt somu – un atkal dzīties pakaļ un apdzīt grupu, lai nākamajā skaistajā vietā atkal būtu pirmais. Un tā visu dienu, katru dienu, ar fototehniku un dronu mugursomā.
Lejā tas būtu vienkārši nogurdinoši. Vairāk nekā piecu kilometru augstumā, kur katrs solis prasa elpu, šis ritms mani nobeidza.
Kalnu slimība
Grūtākais sākās, kad parādījās kalnu slimība: vemšana, apetītes zudums, vājums. Organisms vienkārši nespēja asinīs uzņemt tik daudz skābekļa, cik vajag, un tas skaidri teica – pietiek, vajag atpūtu. Bet man bija sava misija: dokumentēt mūsu gājienu.
Pēdējā dienā skābekļa saturācija manās asinīs bija 80% (veselam cilvēkam pie jūras līmeņa – ap 95–100%). Nebiju spējīgs pat piecelties, lai aizietu līdz tualetei. Mani atdzīvināja skābekļa balons – pēc tā es atkal biju cilvēks.
Kalnā tu ātri saproti: virsotne ir tikai puse ceļa. Otra puse ir tikt lejā.
Drons, atļauja un reindžers ar Kalašņikovu
Lai Kilimandžāro nacionālajā parkā drīkstētu filmēt ar dronu, mums bija dārga atļauja no ministrijas – oficiāls papīrs angļu valodā ar zīmogiem un parakstiem. Par filmēšanas atļauju samaksājām ap 7000 ASV dolāru. Nelegālos dronistus parkā ķer reindžeri ar Kalašņikova automātiem.
Viens tāds pieķēra arī mani. Mierīgi parādīju atļauju – un tad sapratu, ka viņš nemāk angliski: ne runāt, ne lasīt. Un tik augsta ranga atļauju viņš acīmredzot redzēja pirmo reizi mūžā. Skaidrošanās ilga vairākas stundas – augstumā, aukstumā un ar ieroci blakus. Šeit video par šo notikumu:
Video TikTok: @azavadskis
Un, protams, kadri no drona – Kilimandžāro no putna lidojuma, filmēts ar DJI Mavic 3:
Kas ir Kilimandžāro?
Kilimandžāro atrodas Tanzānijas ziemeļos, netālu no Kenijas robežas. Tas ir milzīgs, neaktīvs vulkāns ar trim konusiem – Kibo, Mavenzi un Šira. Augstākais punkts Uhuru Peak (svahili valodā „Brīvības virsotne”) uz Kibo krātera malas ir 5895 m virs jūras līmeņa. Tas ir Āfrikas augstākais punkts, viena no „Septiņām virsotnēm” (augstākie kalni katrā kontinentā) un augstākais brīvi stāvošais kalns pasaulē – tas nav kalnu grēdas daļa, bet paceļas tieši no savannas gandrīz piecus kilometrus augstumā. Kilimandžāro nacionālais parks ir UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Pirmie virsotni 1889. gadā sasniedza vācu ģeogrāfs Hanss Meiers (Hans Meyer) un austriešu alpīnists Ludvigs Purtšellers (Ludwig Purtscheller). Šodien katru gadu kalnā kāpj aptuveni 30–50 tūkstoši cilvēku.
Kāpēc ir tik grūti uzkāpt?
Kilimandžāro nav vajadzīgas virves, āķi vai alpīnisma tehnika – tā ir „tikai” iešana. Tieši tāpēc kalnu daudzi novērtē par zemu. Grūtības ir citur:
- Augstums un skābeklis. Virsotnē gaisa spiediens ir apmēram uz pusi mazāks nekā pie jūras – katrā ieelpā ir tikai ap pusi no ierastā skābekļa daudzuma.
- Ātrums. No apmēram 1800 m līdz gandrīz 5900 m parasti uzkāpj 5–9 dienās. Organismam nepietiek laika pielāgoties (aklimatizēties). Jo īsāks maršruts, jo mazāk cilvēku sasniedz virsotni.
- Klimats. Pa ceļam iziet cauri visām klimata joslām – no tropu meža un karstuma līdz akmeņainam tuksnesim, ledājiem un salam. Virsotnē naktī var būt −15…−20 °C un stiprs vējš.
- Virsotnes nakts. Pēdējais kāpiens parasti sākas ap pusnakti, lai virsotnē būtu saullēktā. Tās ir 6–8 stundas augšup tumsā, aukstumā un ar ļoti maz skābekļa – pēc vairākām dienām, kad jau esi noguris un neguli normāli.
Cik cilvēku kalnā iet bojā?
Oficiālie dati par Kilimandžāro ir nepilnīgi, bet parasti tiek minēts, ka kalnā gadā iet bojā aptuveni 3–10 kāpēju (dažas aplēses ir vēl lielākas, jo ne visi gadījumi tiek reģistrēti). Ņemot vērā desmitiem tūkstošu kāpēju, tas nav daudz, bet katrs gadījums ir traģēdija – un galvenais iemesls gandrīz vienmēr ir tas pats: augstuma jeb kalnu slimība, kā arī sirds problēmas, kritieni un hipotermija.
Kas ir kalnu slimība?
Kalnu slimība (angliski acute mountain sickness, AMS) sākas, kad cilvēks pārāk ātri uzkāpj lielā augstumā un organisms nepaspēj pielāgoties mazākam skābekļa daudzumam gaisā. Viegli simptomi – galvassāpes, slikta dūša, vemšana, apetītes zudums, nogurums un bezmiegs – Kilimandžāro piedzīvo lielākā daļa kāpēju. Bīstamas ir smagās formas: plaušu tūska (HAPE), kad plaušās uzkrājas šķidrums, un smadzeņu tūska (HACE), kad cilvēks kļūst apjucis un zaudē koordināciju. Labākās zāles ir vienkāršas – iet lejā, kā arī skābeklis. Tieši tāpēc ne visi sasniedz virsotni – mūsu grupā no vienpadsmit to izdarīja trīs.
Kas palika pēc kalna
No Kilimandžāro atvedu medaļu „5895 m”, kalna putekļus uz zābakiem, blašķi ar gravējumu „3 Jan – 11 Jan 2022” un tūkstošiem kadru. Bet galvenais – sapratni, ka katra bilde kalnā ir izcīnīta. Drīzumā šeit būs arī galerija ar fotogrāfijām no gājiena.
