Intervija
| | Pie manis studijā ciemojās komunikāciju zinātnes 2. kursa studente Jana. Ļāvu ieskatīties savā radošajā telpā, darba niansēs, fotogrāfijā un nedaudz arī dvēselē. Lūk cik daudz Jana spēja mani iepazīt pēc 3 stundu garas sarunas: |
Karalis bez kroņa
Balts. Viņa pils – 90 kvadrātmetrus liela ar vidēji 5 metru augstiem griestiem – atrodas Ķengaragā. Viņa vara – fotoaparāts. Atverot durvis, priekšā paveras balta siena. Izrādās, tā ir tikai pils sastāvdaļa – balts fons bildēšanai. Tomēr, sperot soli tālāk, aiz tās – daudzum daudz dažādas tehnikas un aprīkojumu – pie kājām, malās, virs galvas, ka zib gar acīm. Aiz tā visa tomēr ir arī ļoti mājīga puse, kas izskatās gluži kā mini-dzīvoklis. Liels dīvāns, kafijas galdiņš, virtuves stūris, kurā pilns ar sadzīves tehniku. Un tas viss, protams, balts. Sienas, grīda, krēsli, pat mūzikas tumbas un datorpeles. Malu malās dažādas mantas un dekori bildēšanai. Pilns. Sacītais „man patīk minimālisms” neattaisno redzēto, bet palīdz uztvert domu. Plaša un gaiša – tāda ir karaļa pils. Tāda ir fotogrāfa studija.
Un viņš, karalis, ģērbies viscaur gaišās drēbēs, un dažbrīd man šķiet, ka viņš jūtas kā hameleons savā pilī, vai, iespējams, vienkārši tā ir noteikts kādos nerakstītos likumos.
Viņš - fotogrāfs
Andrejs Zavadskis. 27 gadi. Rīdzinieks. Mācījies Rīgas 25. vidusskolā, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, kā arī absolvējis Rīgas Tehniskās Universitātes Datorikas un informācijas tehnoloģiju fakultāti. Tomēr jau 11.klasē sapratis, ka tomēr saista māksla – fotogrāfija, nevis eksaktā zinātne, tādējādi studēja tikai, lai iegūtu augstāko izglītību un nopelnītu pirmos līdzekļus, lai iesāktu darboties savā fotostudijā. Vēl vidusskolā sāka veidot interneta mājaslapas, ik pa laikam bildējot, bet vairāk savam priekam. Tā arī sākās viņa fotogrāfa karjera. Ar pirmo uzvaru 2004. gadā fotokonkursā "Televīzijai Latvijā - 50", kur vislabāk nobildēja salūtu pie Latvijas Televīzijas torņa, saprata, ka nav jābūt profesionālim, lai veidotu skaistas bildes. Ar fotogrāfiju nodarbojas jau aptuveni 7 gadus. Mācījies arī pie vairākiem fotogrāfiem. Pēc studiju gadiem noīrēja pirmo telpu, lai pilnībā nodotos fotogrāfa darbam. Bildēja gan cilvēkus, gan notikumus, gan kāzas, bet vēlāk jau tika iesaistīts dažādos reklāmas projektos.
Andrejam esošā studija ir trešā un viņš to sauc par savu „mazo, radošo pasaulīti.” Pirmā studija bija pilnībā melna, bet pēcāk sāka izjust diskomfortu atrodoties tumšās telpās, tādēļ pārgāja uz citu – tuvāk centram. Un trešā studija tika izvēlēta tuvāk mājām, un iekārtota mājīgi un gaiši.
Viņš saka, ka, iespējams, daudzi viņu uzskata par „baigo mākslinieku”, bet viņš tā nejūtas. Viņš vienkārši uzskata sevi par cilvēku, kuram patīk sava nodarbošanās. Andrejs saka, ka tā varētu būt lieta, kas viņu atšķir no citiem, jo laikā, kad citi izvēlas izklaidēties, viņš dod priekšroku fotogrāfijai.
Emocionāls cilvēks. Tāds iespaids radās tikai no vienas sarunas, bet to viņš apstiprina. „Es esmu diezgan emocionāls cilvēks. Es varu iegūt pārdzīvojumus no nebūtiskām lietām, kuras citi nemaz nepamana.” Tas viņam palīdz ne tikai fotogrāfijā, bet arī dzīvē ieraudzīt kādas nianses un iedvesmoties no mazām, nesvarīgām lietām. Viņš to uzskata par dzīvesstilu, kurš ir piesātināts ar radošumu, tādējādi tik ļoti saista. „Es pats sev esmu boss, es strādāju sev.” Ir viens no argumentiem, kas apliecina viņa neatkarību un brīvu izvēli strādāt nepārtraukti. Andrejs saka, ka viņam neesot privātās dzīves, jo visa viņa dzīve ir fotogrāfēšana, tādējādi viņš pastāvīgi atrodas darbā. Tomēr ar smaidu sejā saka, ka pozitīvs ir fakts, ka spēj pats sev radīt vajadzīgos darba apstākļus – paņemt brīvu, kad vajag vai gribās vienkārši atpūsties.
Dzīve internetā
Viņam ir savs blogs (interneta dienasgrāmata), kurš sakotnēji tika veidots, lai atbildētu uz cilvēku jautājumiem. Kā atzina Andrejs, jautājumus no cilvēkiem saņem samērā bieži un ļoti dažādus, tādējādi, apkopojot populārākos, izveidoja vietni, kur uz populārākajiem ir sniegtas atbildes. Tomēr viņš saka, ka nav daudz laika nodoties rakstīšanai, tāpēc labprātāk izmanto
Twitter. To viņš raksturo kā personīgo dienasgrāmatu, kurā jebkurš var ielūkoties. Tur Andrejs raksta samērā daudz par privātām lietām, kuras „īsti neviens nesaprot”. Par lietām, kas ar viņu notiek, ko viņš ierauga vai jūt, tomēr neizslēdz arī to, ka dažkārt dalās ar interesantu informāciju par fotogrāfiju, un tapēc Andrejam seko vairāki tūsktoši cilvēku. Facebook ir vairāk kā viņa sazināšanās portāls ar draugiem, bet Draugiem.lv – „izstādes aizvietotājs”.
Fotogrāfija – ap un par
Skatoties fotogrāfa bildēs, rodas dažādas emocijas. Vairums fotogrāfiju izstaro prieku, bēdas, brīvību, kaisli, mīlestību. Teju vai katra fotogrāfija rod asociācijas un neatstāj vienaldzīgu. Ja uz viņa fotogrāfijām skatās kā uz fizisku attēlu, bieži vien tajās nevar nolasīt domas, bet es uzskatu, ka katra bilde ietver sevī konkrētu domu vai emocijas. Tā uzskata un saka arī Andrejs. Viņā klausoties var saprast, ka fotogrāfija ir viņa dzīve, mīlestība, kaisle.
„Es bildēju sev.” Dažreiz ir grūti savilkt paralēles starp „sev” un „jo kādam tā vajag”, tomēr jebkurā darbā viņš cenšas ieguldīt daļu sevis. Iedvesmu fotogrāfijām viņš smeļas „visur” – ejot pa ielu var ieraudzīt kādu gaismiņu un tad izdomāt, kā to varētu attēlot studijā vai telpā, arī skatoties filmas var ieraudzīt kādu interesantu momentu. „Visu, ko tu dzīvē redzi, tas tevi iedvesmo – gan cilvēki, gan kino, gan daba.” „Fotogrāfija ir veids kā es izpaužos. Parādu savas domas, pārdzīvojumus, jūtas, sapņus, fantāzijas.”
Fotogrāfijas pasaule no reālās pasaules, pēc viņa domām, atšķiras ar to, ka realitātē mēs visu redzam kā tas ir. Fotogrāfija ir ilūzija, acu apmāns. „Acu apmāns tādā ziņā, ka fotogrāfijā mēs redzam pasauli tā, kā to ir redzējis autors, un tā nekad nebūs patiesa, jo redzam tikai daļiņu no patiesās ainas”.
Vairumam ir radies priekšstats, ka Andrejs ir kāzu fotogrāfs, tomēr tā gluži nav. Viņš skaidro, ka apstākļu dēļ „tika ierauts tajā visā”. Iespējams, tas tā noticis, jo viņš ir piedalījies kāzu bildēšanā neskaitāmas reizes, un , un atdevies šim savīgākajam notikumam no sirds un ar milzīgu atbildību. Viņu ir aicinājuši gan uz Āziju, gan Eiropu, gan USA kā kāzu fotogrāfu, tomēr atzīst, ka tas sagādā daudz stresa, jo jāved ir visa nepieciešamā fototehnika, kā arī tur ir citas tradīcijas, kultūra, vietas, klimats. Bildēja arī „Līgavu parādi” Rīgā. Tomēr par kāzu fotogrāfu viņš sevi neuzskata. Pārsvarā viņš bildē reklāmas, cilvēkus un citas lietas.
Kā vienu no viņa emocionālākajām fotosesijām varētu uzskatīt
dzemdību fotogrāfēšanu. Par to viņš izteicās ļoti spilgti un ar emocijām. „Tā kā esmu ļoti jūtīgs cilvēks, jutu līdzi visam procesam. Jutu līdzi, tas bija arī daļēji savs pārdzīvojums visa notikuma ietvaros. Bija grūti, bet es nenoģību un visu to pārvarēju, turklāt to visu forši nofotografēju – rezultāts pozitīvs.” (Smaida.)
„Kad es fotografēju, man atslēdzas parasto cilvēku domāšana, bet ieslēdzas tāda kā komunikācija ar cilvēku un fotogrāfisko jautājumu risināšana.” Tādējādi sakot, ka cilvēkus īpaši nepēta, bet vairāk cenšas domāt par tīri tehniskām un mākslinieciskām lietām un vairāk runāt ar viņiem, lai atraisītu.
Fotogrāfs atzīst, ka visgrūtāk ir bijis sastrādāties ar kompleksainiem cilvēkiem. Ar to viņš domāja, ka cilvēkiem mēdz būt kompleksi saistībā ar savu izskatu. „Piemēram, ja cilvēks man saka, ka viņam nepatīk savs deguns, bet es, kā fotogrāfs un cilvēks, redzu, ka ar degunu viss ir kārtībā, tad mēdz gadīties arī domstarpības” Tie esot visnepatīkamākie brīži bildējot vai pēc bildēšanas, jo ir grūti komunicēt ar šādiem cilvēkiem. Jo katrs cilvēks uz sevi skatās pavisa savādāk un vērtē sevi pilnīgi pretēji, kā to dara apkārtējie. „Tas sagādā dažreiz pat negatīvas emocijas.”
Fotosesiju ilgums ir ļoti dažāds – „tās var būt trīsdesmit minūtes, vai sešas stundas”. Atkarīgs no mērķa, kas sasniedzams. Kāzu fotogrāfēšana, protams, aizņem daudz vairāk laika – līdz pat sešpadsmit stundām.
Arī fotoapstrādes laiki ir ļoti dažādi. Viņš skaidro, ka vienas bildes apstrāde var aizņemt no pusminūtes līdz vairākām dienām. „Viss atkarīgs no mērķiem – kas ir uzbildēts, kas ir jālabo, kāds ir vēlamais gala rezultāts.” Apstrāde ir vajadzīga vienmēr, jo visas fotogrāfijas vēsturē bildes novešana līdz skatītājam ir prasījusi ķīmiskas un fiziskas , un ,tagad arī virtuālas ,manipulācijas.
Pārsvarā savus darbus cilvēkiem viņš rāda tādēļ, lai parādītu, kā viņš redz, jūt un izdzīvo konkrēto mirkli vai cilvēku. Viņš saka, ka, bildējot konkrētu bildi, fotogrāfs saņem konkrētu emocionālo piepildījumu, bet skatītājs redz tikai fotogrāfijā attēloto mirkli, kas sastāv tikai no vizuālās informācijas, tāpēc fotogrāfs un skatītājs bieži vien savādāk skatās uz vienu un to pašu fotogrāfiju.
Uz jautājumu, vai plāno uztaisīt personīgo darbu izstādi, atbild ar diviem iemesliem. „Esmu pret sevi ļoti kristisks. Man liekas, ka viss, ko nobildēju, varētu būt labāk. Paiet pusgads, gads un man liekas, ka iepriekš bildētie darbi ir slikti, katrā savā darbā varu atrast daudz kļūdas.” Otrais iemesls ir finansiālie šķēršļi, jo pēc viņa teiktā, ir nepieciešami diezgan daudz līdzekļu - finansiālu un brīvā laika. „Lai sarīkotu izstādi, ir nepieciešami 500 vai 1000 latu, un cik tad divu vai trīs nedēļu laikā atnāktu cilvēku apskatīties manu veikumu?” Šādu argumentu viņš izsaka pēc tam, kad skaidro par to, ka internetā kādā laika periodā viņa darbi tiek apskatīti desmitiem tūkstošu reizes, turklāt tas praktiski neko neizmaksā. „Tādējādi pateicoties sociālajiem tīkliem, es spēju iegūt lielāku auditoriju, nekā veidojot izstādi.” Viņa blogā ir iespējams apskatīt vairāk kā tūkstots viņa darbu kopš 2005. gada. Savu blogu reiz aicināja apskatīt ar šādiem vārdiem: „Šeit var ieskatīties manā dvēselē.” Savu izstādi Andrejs ar laiku uzrīkos, bet tas būs vairāk notikums sev, un iespēja satikt daudzus draugus un paziņas, ko ikdienā sanāk ļoti reti satikt.
Kā Tu redzi dzīvi „caur objektīvu”? „To var redzēt manās bildēs.” (Smaida.)
Dzīve ārpus objektīva
Kopš par Andreju sāka interesēties plašāks cilvēku loks, sekojot viņa aktivitātēm internetā, viņš izmantoja izdevību un sāka pilnveidot un paplašīnāt savu interešu loku dažādās citās jomās, kuras nav saistītas ar fotogrāfiju. Tādējādi veidojot dažādas aptaujas un vaicājot citu cilvēku viedokļus, lai uzzinātu par sev interesējošām lietām. Atmiņā visvairāk palikuši viņa jautājumi par tējām, smaržām un ēstuvēm, bet, esot studijā, pamanīju, ka viņa interesēm var pieskaitīt arī vīnus. Nelieli vīnu plaukti un mazs vīnu ledusskapis. Eleganti. Šīs intereses kopumā viņš sauc par „privāto lauciņu”.
Pie interešu loka noteikti var pieskaitīt arī viņa aizraušanos ar sportu. Jau divus mēnešus Andrejs vakaros skrien un pašlaik jau ir noskrējis gandrīz 300 kilometrus. Nesen izrādīja interesi nodoties golfam. Arī peldēšana un teniss. „Dažreiz gribās no darba atpūsties. Jo vairāk strādā, jo vairāk gribās to visu aizmirst, ka ir tāds fotoaparāts. Vienkārši gribās kaut ko citu darīt.”
Viņš ir arī kaislīgs mūzikas klausītājs. Studijā atrodas lielas tumbas, kuras pats nokrāsojis baltā krāsā. Mašīnā mūziku klausās nepārtraukti, un arī mājās visās istabās ir saliktas tumbas. Andrejam nav noteiktas mūzikas gaumes. Klausās tās dziesmas, ko ir nejauši kaut kur sadzirdējis – veikalā, reklāmās vai dziesmas no filmām un spēlēm. Atklāja, ka autoriem nemaz uzmanību nepievēršot, bet gan vairāk melodijai vai vārdiem. Dažas dziesmas mēdz klausīties pat mēnesi no vietas līdz apnīk vai sadzird ko jaunu.
No kinomākslas Andrejam ir divas filmas, kuras patīk vislabāk. Viena no tām ir "Dieva pilsēta" („City of God”). Šī filma arīdzan pastiprināja to domu nodoties fotomākslai. Otra filma ir „Graustu miljonārs” („Slumdog Millionaire”).
Viņš atzīst, ka nav ieinteresēts mākslā, jo cenšas dzīvot tagad un nākotnē, tādējādi pagātne viņu interesē vismazāk.
Vārdi
Visbiežāk Andrejs no citiem dzird komplimentus par savu daiļradi. Tomēr atzīst, ka, ja cilvēki domā kaut ko negatīvu, viņi to slēps vai nepateiks viņam, bet kādai trešai personai. Tādējādi viņam ir nācies dzirdēt no trešajām personām ne tik glaimojošus vārdus. Kā piemēru minēja gadījumu, kad cilvēks ir izteicis pozitīvas lietas Andrejam, bet pēcāk fotogrāfs dzird no citām personām, ka komplimeta teicējs patiesībā viņam ir melojis. „Tā ir gadījies bieži.” Un tomēr, kādus labus vārdus dzirdi visbiežāk? „To, ka ir foršas bildes!” (Smejas.) Tomēr par sev patīkamākajiem vārdiem uzskata tos, kuri tiek teikti pēc tam, kad cilvēki redz, kā viņš bildē, bet vēl nav redzējuši gala rezultātu. Viņi redz kā Andrejs “atdodas” savai nodarbei. No internetā pieejamajām fotogrāfijām var spriest, ka viņš to dara ar pilnu atdevi.
Kritika, ko dzird fotogrāfs, bieži vien ir subjektīva, jo uzskata, ka Latvijā racionāla kritika ir reta parādība. Tam par iemeslu min faktu, ka Latvijā cilvēku, kuriem ir profesionāla foto izglītība, ir ļoti maz. Bieži vien kritika ir nepmatota.
Zvaigžņu lietus
Kāds ir Tavs lielākais sasniegums līdz šim? „Tas būs priekšā. Pagaidām uzskatu, ka lielākais nav sasniegts.” (Smaida.) Ir kaut kas, ar ko tagad tomēr ļoti lepojies? „Nav!” Neskatoties uz to, viņš ir ieguvis vairākas balvas saistībā ar fotografēšanu, tomēr uzskata, ka balvas var iegūt jebkurš. Atkarīgs vien no tā, cik ļoti cilvēks vēlas šo balvu iegūt.
Andrejs plāno izveidot „atvērto durvju dienas” rudenī, lai iepazīstinātu cilvēkus gan ar sevi, gan saviem darbiem un studiju.
2008. gadā viņš par sevi izteicās – „Esmu jauns un mazpazīstams fotogrāfs.” Tagad par sevi saka tāpat. „Tad, kad tu esi maziņš zīdainis, tālāk par savu gultiņu netiec. Tava pasaule ierobežojas. Kad paaudzies, tālāk par savu istabu netiec. Vēlāk – tālāk par pagalmu, rajonu, pilsētu, valsti, kontinentu un zemeslodi. Tāpat ir ar fotogrāfu. Tā pasaule paplašinās. Tajā laikā es biju mazpazīstams Rīgā. Tagad varbūt esmu kaut cik pazīstams Rīgā, bet pasaulē esmu joprojām mazpazīstams. Priekšā vēl daudz darba.”
Jana Magonova
Komunikācijas zinātne 2. kurss
